Palagvēderu vēsture

Palagvēdertālieši

   Pirmās ziņas par Palegvēdertāliešiem atrodamas jau senajos alu zīmējumos (Skat. alu zīmējumu Alotēkā 6.škirklis 24. palaggrāfs), tur skaidri norādīts, ka tajos laikos dažas neandertāliešu grupas nolēma atdalīties no kopējās sugas un veidot atsevišķu sugu - Palagvēdertālieši.

  Tajā laikā galvenais idejiskais šis kustības iedvesmotājs bija Palagkārlis Marksavēders. Izkaļot uz alas sienām savu nemirstīgo darbu Kapitālvēders. Viņa domu turpināja Palagvladimirs iljičsega Vēderļeņins. Pagrīdes alā kaļot nelegālo blogu "Iskraživot". Pēcāk viņš izkala savus galvenos kalumus - Ko darīt palagvēderiem? un Aprīļa Vēdertēzes. Daudzi neanderitālieši studējot šos kalumus un izplatītos akmeņus ar iekaltiem uzsaukumiem (proklovēderācijas) nolēma, ka nu pat ir klāt brīdis palagvēderiem kļūt par atsevišķu sugu. Par starta šāvienu kalpoja Vēderļeņina palaistais Aurorpurkšķis.

    No tā brīža palagvēderi izveidoja savu sugu un aizgāja projām no pārējiem spēlēties citās smiltiņās. Izveidoto palagvēderu apmetni nosauca par Palagu Savēderoto Rūcvēderu Savienību (PSRS). No šī brīža tad skaitāma īstā Palagvēderu vēsture. 

Palagvēdertāliešu nodalīšanās sīkākos palagos
 

   Nutak, kad palagvēdertālieši bija tā labi sanākuši savā barā atklājās, ka kaučkas ritīgi viss nav. Un tad šie sadomāja, ka laiks to palagvēdertāliešu būšanu mest pie malas. Jātaisās visiem par ritīgiem palagvēderiem. Bet daži no viņiem teica: nekā nebūs, mēs gribam būt prostiņživotovi, un tā bija lielākā daļa. Tad nu nolēma dalīties palagos. izveidojās prostiņživotovi, palagvēderadzes, palagvēderjani, palagvēderas, palagvēderi un vēl visādi pallakvetersi. Pallakvetersi, gan šo lietu apsprieda ilgi un pamatīgi. Taisnības labad jāsaka, ka viņi domā vēl šodien, daži grib būt Somipallakveterlaineni vai Pallakvedersoni. Ka tikai nebūtu Palagbaltvēderi kā palagvēderi un palgvēderas. Tā it ritīgi notikās tās lietas, bet dzīvoja visi kopā. Tostarp, pat starp palagvēderiem radās nopalaggale ar prostiņvēderāniem.

Trakās lietas ar Vēderļeņinu

   Lai visas lietiņas labāk saprastu jāzin, kas tamā laikā bij’ noticies vis riņķī. Viens bariņš ar Āfrikas moriem bij’ ieklīdis arī citviet pasaulē, un nopērvēja sev baltus ģīmjus. Pērvētie mori (Homo sapiens), bij’’ varen spundīgi, viņi jau bija paspējuši sadot pa bieti neandertāliešiem. Nepatikās viņiem arī palagvēdertāliešu mēģinājums taisīt savu palagu. Šie visādi pretojās, taisot arī iekš palagvēderu vidus visādu kontru, jeb kā to nosauca prostiņživotovi - vsjakuju ņedobituju svoloč. Vienubrīd, pirms Aurorpurkšķa, Vēderļeņins bija nomucis, gan pie Suomivēderaineniem, gan sēdēja Razļivkuņģī. Nospēries atpakaļ, šamais nospeķoja savu palagu sarkanu, un vicinājās tik ilgi līdz uzrāpās uz bruņvēdermašīnas, un notriecis runu kļuva par lielpalagvēderu vadoni. Notaisījis aurorpurkšķi, Vēderļeņins kļuva par galveno komisārmāgu. Komisārmāgas visāsi centās taisīt palagvēderus laimīgus, celt komuburkšķkuņģismu. Bet citi gribēja biškuc savādāk. Atradās viena no esermāgām, kas jēma mēģināt mušīt nost Vēderļeņinu. Jāteic, ka tas pa pusei izdevās. Nedaudz pagulējis uz gultas, Vēderļeņins beigu beigās izkāra balto palagu. Tādas, lūk, trakas lietas toreiz notikās. Vēlāk no Vēderļeņina uztaisīja mūmijpunci un ielika lielā namā, sauktu par Kuņģuleju. Bet pārējie bija sprukās, skraidīja punčus saķēruši un funktierēdemi, ko nu likt par galveno komisārmāgu.

Tēraudpalagvēderadze

   Tad nu radās viens no palagvēderadzēm, saukts par Džugašpalagvēdervili. Bet prostīņživotovi teica, ej takš tu galīgi kuņģabekās, mēs šitādu vārdu nevaram nemaz izteikt. Kāds ta mums tur sanāks galvenais komisārmāga?. A, šis jau ar, ar māgu nebij’ taisīts, izdomāja saukties par Tēraudpalagvēderadzi. Proštiņživotovu valodā - Staļnajaprostiņ. Tad visi teica - o tas i kūll, šitamējo var jemt pa galveno komisārmāgu, šitais būs galīgi ģeldīgs.

Bet Tēraudpalagvēderadze, apsēdies komisārmāgas beņķī, izfunktierēja kā tos, kas sākumā smējās par viņa vārdu, mazliet iznest cauri, jeb pavilkt uz kuņģa. Izdomāja varen smieklīgu joku, jēma vienu baru apšaut un salikt cietumos. Lai būtu vēl smieklīgāk, tos cietumus nosauca par Gumāglagiem. Bet pārējie, bij’ mazliet tērēti un tos jokus nesaprata, un tā nekāda lielā hohma nesanāca. Bij’ jādomā, kas jauns.

   Bet, priekš tam (kamēr Vēderļeņins bij ņēmies ar savām lietām), palagbaltvēderi bija pamukuši no kopējā lielpalaga un sataisījuši atsevišķus mazus paladziņus. Šie tur iedomājās no sevis nez kādus kuņģus un sāka tēlot pērvētos morus (Homo sapiens). Piemēram, pie palagvēderiem, viens vecais, vārdā Ķuņģmanis, pat sevi bij’ nosaucis par Vadoņvēderu, un patriecis pa mājām visus Samāgas deputātus.

   To pamanījis Tēraudpalagvēderadze manāmi sarosījās, te atkal var sanākt viens jocīgs gabals, šis nodomāja. Tolaik, kā reiz, pie pērvētajiem moriem, viens onkuliņš, saukts - Hitlerpērvmoris, bij’ nodomājis taisīt dūšīgu izvillošanos. Pārējie pērvētie mori drausmīgi sabijušies trīcēja kā galerti. Tas Tēraudpalagvēderadzi visnotaļ iepriecināja, jo pavērās iespēja netraucēti izspēlēt kārtējo jociņu. Pasauca viņš Āmarkuņģi (prostiņživotovu mēlē - Molotživotovs), lai tas ar Hitlerpērvmora denčuku Rībentropmori sarunā rebas. Norāva šie savā starpā paktpurkšķi ar slepeno piepurkšķi, kas kamējam un par cik pienākās.

   Un tad, vienā rītā, Tēraudpalagvēderadze nosūtīja Kunņģmanim vēstuli. Sak, tā un tā, kā ta iet, kuņģis nesāp?, tārpi nav vēderā savairojušies?, un beigās tā starp citu - šālē, ka tu vēderdilēs, Kuņģmaņ onkul. Ja nē, mēs tav' kuņģi kā palagu izkārs vējā lai žūst. Mums priekš tād's darīšanas, kā reiz, aizķērušies kāpurpēžu tankkuņģi un pa sliedēm ar švunku skrejoši māgvilcieni. Kuņģmans, nu neko darīt, saka visiem palagvēderiem palieciet jūs katrs ar savu māgu es palikšu ar savējo, bet kam gastrīts lai šālē pupās.

   Pēcāk pazvana Tēraudpalagvēderadzem, lai šis tik laiž, uz tējas laiku, ar saviem tankkuņģiem un māgvilcieniem šurp. Tēraudpalagvēderadze, lai joks sanāktu omulīgāks, pa to laiku jau sarunājis Kirhenšteičūlu, lai tik šis tagad visiem saka, ka esot pats lielākais palagvēders. Kirhenšteičūla, tāds pabailīgs, vēl pajem Lāčkuņģi un Upīšmāgu talkā laiž tik prom uz Životkremli pie Tēraudpalagvēderadzes. Noiet pie paša un saka, tā un tā, kā ta iet, kuņģis neburkšķ?, un beigās, mums palagvēderiem apnicis, ka mums tāds mazs paladziņš, un tā un tā, un pavisam beigās, ņem tak un pietrāklē pie sava lielā klāt. Sacīts darīts otrā rītā jau piešuj ar un beigta balle.

2. Pasaules kuņģu burkšķēšana

   Bet Tēraudpalagvēderadzem un Hitlerpērvmorim bij sakāpusi kuņģa sula galvā un šie sagāja māgos. Un sākās kuņģu burkšķēšana. Jēmās jau šie pamatīgi vēl citi ar tur piedalījās, i Kuņgvelts, i Čerčpuncils, i četri tankuņģisti un vēdersuns, i vēl visādi jefiņi. Labi, ka Tēraudpalagvēderadze bij iesūtījis, pie Hitlerpērvmora savējo Štirlicpuzlu. Tas, tad ar tur visus aptamborēja tā, ka Hitlerpērvmoris beigās aplējās ar kuņģa sulu un sadedzinājās. Kuņģu burkšķēšana gandrīz jau beidzās vienīgi amerpērvmori vēl izmanījās jappērvmoriem uzmest kodolpunci. Tas gan bij viens skādīgs gabals. Tāds puncis iet pa gaisu ar ellīgu štīmi, nu vispār tur ir jābūt klāt. Bet nekas, tagad akal visi draudzīgi, izliekas, ka nekas nav bijis. Sanāca pēc lielās burkšķēšanas kopā un nosprieda, kur turpmāk dzīvos pārvētie mori (Homo sapiens) un kur palagvēderi. Tēreudpelagvēderadze pat apraudājās, ka viņam ticis tik makten liels palags. Jēma vēl pērvētiem moriem un uzdāvināja pa cērmes ordenim un pats sevi nosauca par ģenerālkuņģimusu. Bet klusībā jau bij izlēmis, ka no vienas palaga daļas šūdinās bleķa priekškaru.

Palagvēderi kosmosā

   
   Dzīvoja visi kādu laiciņu tā neko. Tēraudpalagvēderadze kādā baltā dienā izlaida pēdējo purkšķi. Viņa vietā, par lielo veci kļuva Palagkrauķšķvēders (Prostiņhruščživotovs). Pērvētie mori ar palagvēderiem ar bij viens uz otru sapīkuši. Daži pat to nosauca par auksto kuņģu burķšķēšanu. Bet citādi jau nekas, palagvēderi bija pat laimīgi, palagi pietika, ja ne visiem, tad tomēr kādam iznāca, vēderi rūca ritmiski, septiņgades ritmā.

   Vienīgi Palagkraukšķvēders staigāja tāds domīgs, kukurūzas plāns nepildījās, līdz Karību vēdergraizēm tāds laiciņš vēl bij jāgaida, darīt ta nav ko. Tā nu izdomāja, ka nebūtu nemaz par skādi, piebāzt kādu māgu ar palagvēderiem un uzpērt šos kosmosā. Kas zin, varbūt šie no augšas ko jancīgu ierauga. Satiek šis vienu dienu, tirgū pēc kukurūzas klimpām stāvot, Palagārinu. Sak tā un tā, kāds ta laiciņš padevies?, kā ta lentstārps aug?, un beigās tā garāmejot ,sak, lien ta, ka tu māgā, es tev grib uzpērt kosmosā. Palagārins ar nebij pērnais sak,- tā un tā, sak lentstārps aug griezdamies, bet par to kosmosu, tur takš nav ko elpot, ar parasto māgu tur centros netiks. Vajagot, takš sarunāt ar Koroļkuņģovu, lai tas uztaisa kosmomāgu, ta gan šis, ar drošu aizkuņģa dziedzeri, gatavs pērties pa gaisu. Sacīts darīts, vienā jaukā dienā spērās a tur augšā. Vī dieniņ, kas nu bij pa jokiem. Pērvētie mori brīnās acis pārgriezuši, palagvēderi plivinās pa kosmosu, a mēs aukstāk pa pēcpusi uzlēkt nevaram. Saskrej visi pērvēto moru gudrīši kopā, ņēmās domāt, jo tas takš viņiem nāvīgi kantes rīvē. Nobijās ne pa knapo, ka nepaliek pavisam kantaini. Sadomāja šie beigās uz Mēnesi dabrauk. Un ko domājies, ko nē vienā jaukā dienā šie ņemās pa Mēnesi, ka bruzd vien. Saķibinā karogus, uzrauj golfu, nu prīmā.

   Palagraukšķvēders, pa naktīm gulēt vairs nevar, te palags grauž, te vēderā spiež. Baigās izdomā, ka jālaiž kādu palagvēderu uz Sauli. Palagvēderu gudrīši tik nogroza galvas un beigās sak', davai labāk uztaisām tādu bleķa vēderu un laižam turpat uz Mēnesi. Saspļauj visi saujās, klapē un zāģē trīs dienas un trīs naktis, līdz bleķa vēders gatavs. Nosauca to bleķa vēderu toreiz par Lunohodu. Sanācis bij tīri neko. Kvalitātes zīmi lai priekšā pieskrūvēja. Ja kāds pērvētais moris ierauga, lai zin, ka joki mazi, un pie reizes arī kur vēži ziemo. Tā lūk toreiz gāja.

Pārgremošanās

   Pēc tam vēl visādi gāja. Kurš ta visu to var atminēties? Palagkraukšķvēderu patrieca ratā. Ielika vietā Leonīdpalagu Brežņevpunci. Tas gan bij jancīgs vīrelis, patikās tam medāļi. Nu beigās jau visu māgu ar zvaigznēm bij apkāris tā, ka ne ritīgi parunāt, ne privāto gāzi palaist. Visbeidzot, tā i kārtīgi nepapirdis, kādā rītā nepamodās.

  Ta gan fifīgi laiki iestājās. Ģenerālpuzlas krita viens pēc otra kā līmi saostījušies. Toreiz neviens īsti nesaprata, kas kurā brīdī par ģenerālpuzlu ielikts, ko tur baltās čībiņās norok. Nu lāpstas tolaik bij nāvīgs deficīts, parastiem palagvēderiem, lai savus, tai saulē aizgājušos, radus apraktu bij jāstāv rindā, līdz visus ģenerālpuzlas noraks, ta tik varēja pie lāpstas tikt. Un noraka ar, mīlīt, toreiz, ne pa knapu tos ģenerālpuzlas, veseliem baķiem.

   A ta pēkšņi šluss, ielika vienu jaunāku - Gorbačpleķvēderu. Tam bij uz vēdera tāds ērmīgs pleķis. Bet šim ta kas, šis tik laiž vaļā runas, sak tā un tā, sak ritīgi kaučkas nav, sak, ko ta jūs palagvēderi sīvo sākuši pa daudz tērēt, un vēl kaut ko, un beigās sak, davai taisām pārgremošanos. A palagvēderi klausās un sak, tā un tā, pa to dzeršan labāk nemaz muti nedzesē, mauc tik vaļā to pārgremošanos, un jo ātrāk jo labāk, lai var vakarā kādu mēriņu uz to joku pārkost. A šis mauc ar vaļā, ka maz neparādījās. Te visi atcerējās, ka ir tak palagvēderani, prostiņživotovi, palagvēderas un citādīgi visādi čukotkopalagvēderi. Sākās visādīgi cunduri, Gorbačpleķvēderam pleķis vien atkārās.

Vēdermoda

   Un tā nu, mīļo pistolīt, visi sagribēja lielo palagu mazos nodalīt, kur tik pa provi, palagvēderjani var saimniekot. Tai vietiņā, kur palagvēderi tā nedaudz vairāk mitinājās, ar viens bars kopā sačupojās. Sagājās toreizīt tamā vietā visādi skunstnieki, bilžu mālderi, skribenti un vēl visādi uz to vīzi. Nu tik davai runās, nu tik davai darīs. Cits ar sit pillīgi a dūri pa galdu un tik saka, riktējamies uz vēdermodu. Tajs dienās tik ap to ar visi jēmās, i pie bodes alu dzerot, i a radiem kopā mēslus uz lauka vedot. To tik vien visur varēj dzirdēt, vēdermoda tā un vēdermoda šitā.

   Nu bij toreiz ar viens žipčiks, vārdā Rubkuņģiks, tas, akaliņās, bij pretim, sak: kād tur vēdermod, tup tik visi pie ratiem. Ja jūs pļurdukvēderi šitādas štelles riktēs, es pasauks veselu baru ar prostiņživotoviem, lai tie jums zem visām mājām sarok caurumus tā kā zarnas. Tur vēl ielaidīs iekšā metrolenteni, un ta jūs beigās visi tais caurumos sabirs iekšā. Bet pa to laiku, prostiņživotovi staigās pa augšu smērēs jūsu sviestu uz maizēm, ritīgi biezā kārtā, un grūdīs kuņģos jūsu desu blāķiem vien. Tie, kas bij par to vēdermodu, akal saka, šie jau tā mūs sviest a desām norijušies, ka ačels vien tik spīd, nevar saprast, ni kur vēders sakās ni kur beidzās.

   Un ta viss tik tā ritīgī gāja vaļā. Vienubrīd visi palagvēderi kopā ar palagvederas un pallakvetersiem sadevās rokās. Sākumā bij štuks dancot līnijdejas, bet nebij kas iesāk un ta visi padziedāj dziesmiņas un gāj mājās. Otrā rītā visi pērvētie mori saka: vāāuv, vāāuv, tas tik bij viens varens gabals, šitā mēs vēl nebijām redzējuši, saka. Un ta, lika tam Gorbačpleķvēderam laist a tos palagbaltvēderus vaļā. Tik fiksi jau tās lietiņas nenotika, vēl vajadzēja palagvēderiem vienā janvārī uz ielām Jāņus svinēt, i visādi citādi darīties. Līdz beigās Gorbačpleķvēders apvainojās, pateic, lai visi vāķās kur grib, nolaida no masta sarkano palagu, saritināja, pasita padusē un gāja mājās pieņemt vannu un iedzert kapiju.

 Latpalags

Bet palagvēderi pa to laiku a jau vairs nebij pērnie. Kad tā vēdermoda sākās, šie jau ar bij sākuš pa stūrim, sapulcēm un avīzēm purkšķināt, ka visas štelles turpmāk ģeldētu savādāk izriktēt. Bij sadibinājuši Tautisko auseklīškuņģu fronti un vēl visādīgs Nacionālo kuņģu, vidi sargājošo māgu un citādīgs pulciņs ku čupoties. frontē bij Ieriktējuši tādu Jāņkuņgu Daini par galveno un piestellējuši vēl palīgos tādu Godvēderu Ivaru. Bet bij vēl viens, starp tiem kam gauži pie dūšas gāja Gorbačpleķvēders, tāds ar makten safrizētām vēderspalvām. Pārējiem palagvēderiem nu gauži šis bij iepaticies. Visi tik sastājās bariņos un sauc vī un žē - Kuprmāgu Toļiks jājem bariņā. Pajēm ar a ko?, tā nu šie trijatā sāk pār Latpalagu valdīt. Kādā brīdī no lielā palaga attrāklēj  latpalgu nost. Žipčiku Rubkuņģiku, lai iespundēj centrāltutušķā, lai purkšķinās pa turieni un šamajiem miers mājā. Likās nu gan štelles ritīg' pa kruto notiksies. Bet kas to dev'. 

Tie kas bij līdz tam klusi pa siltumnīca logiem lūrējuši ar bailīgi  ierautiem kuņģīšiem, ka tikās šos palagvēderovi pie punča ņepaņem, tagadiņās met to tulpju biznesu pie malas. Braši klapējot pie punčiem jemās visiem stāst', ka īstie vēdermodinātāji un Latpalaga attrāklētāji no lielpalaga ir bijuši viņi. Palagvederiem ačels spīd, kā runčiem pavasarī, vī mīlīt, ku mēs bij tik dum, kā mēs nebij' sav's varoņ's ātrāk pamanījuši. Nu tik jemās balsot to Palagšķēli pa galveno ģēlu bīdītāju, lai tak ceļ tos pārējos palagvēderus ar pie tās tulpīšaudzētāj siles, lai šie ar var noēsties, ka kuņģi spīd.

Bet ku ta nu šitais, šitais jau pie sils nevien i netaisās laist klāt, grāb tik, ka nag jau sāk iet nost. A citiem pasak, lai pletē biks' un rīvā balt's zobs.  Un kad puslidz  jau krejums nosmelts šis pielaiž vien taukain kunģmūl a pie teikšans, lai tikam pats rām gar' var vis sagrāpstīto andelēt pērvmoriem nost.

Taukainkuņgmūls  - Vēderkalvits, tikams murā kā krejum salacies runcs, nu gan treknie gadi klāt, nu mēs i sastājušies a visas Eiropas pērvētiem moriem vienā cunftē, šie mums a lāpstām naud pa visiem logiem un durēm bērs iekšā. Nu var murrāt tie kas savilkuš pills tarbs, a kas nav paspējs, lai aizjemās no pērvmoru bankpuņčiem, a to gan jau atdos, gan jau naud beigās vispār cūkām baros, jo nebūs ku likt.
   Ta vēl, ku bijs ku, ne viens Kuņģšlosers ar buldozeriem atbrauc, satais' iekš visām sādžām lidlauks, lai palagvēderi pļukājās pa gaisiem vien. Uzsauc tik gāzi grīdā un rullē pa valdībām, domēm un citātādīgākām vietām a visiem šoferdēliem, ka put vien un maz neliekās.
   Pamanījis ka šitādīgi jau gan pa smuko var darīties, viens palagvēders no Marsa ar uzcērt savu partiju un nosauc "Jauno māgu laiki". Vienā jaukā dienā jem un izlaužās pie šprices, bet saskatījies no Kuņģslosera vairāk tik a helikopteriem vizinās, līdz beigās pārējie šim dūcīti mugurā iedur un tiek no šamējā vaļā, sak lai labēk bildes mālē, ko pie sienāk likt, bet lai negrābstās gar krāniem, kad dampis labi iet.
  Bet nu beigās vis galīg sait mencās. Atskrej pērvētie mori no visādām vietām īpaši no Sterpkuņģiskā cērmīšu fonda un sak: nu jums gan ir truba, bet pa lab stikšan un smukiem procentiem mēs jums iemācīs, kā pareizi dzīvot. Šiem milzīg iepatīkās Dokuņgkovskis, jo pretim nerunā, dar ko liek un vienmēr stāv pie ratiem.  
Bet plagvēderim to tik vien vajag, akal viens viens glābējs radies nu tik balso šo gan tā gan šitā, kas pa to ka naudiņš nav un nebūs, ka tik  pērvētiem moriem pa prātam var izlocīties. Nu vo kā.